PS Bartaševičs Aleksandrs: “Operatīvi risinām degvielas cenu stabilizāciju – soli pa solim” – ar šādu paziņojumu nāca klajā mūsu premjere. “Operatīvi”… pagājis mēnesis. Šie “operatīvie soļi” vairāk atgādina lēnu pastaigu – daudz solījumu, maz rezultātu. Protams, neiesi taču steigties ar lēmumiem, kad nauda plūst taisni silē.
Jau mēneša sākumā analītiķi skaidri iezīmēja iespējamo scenāriju – ilgstoši piegāžu traucējumi Tuvajos Austrumos var palielināt degvielas cenu līdz 2,50 eiro par litru. Latvijā gadā tiek patērēti aptuveni 1,3 līdz 1,5 miljardi litru degvielas. Ja cena pieaug no 1,50 līdz 2,50 eiro par litru, tad tikai no PVN vien valsts papildus iegūst apmēram 0,17 eiro no katra litra. Tas nozīmē, ka kopējie papildu ieņēmumi valsts budžetā var sasniegt aptuveni 19–20 miljonus eiro mēnesī. Īsāk sākot, kamēr iedzīvotāji un uzņēmēji maksā vairāk, valsts budžets automātiski pieaug par miljoniem.
Tātad bija pilnīgi skaidrs, ka ar kosmētiskiem soļiem nepietiks. Lauksaimnieki un pārtikas ražotāji tepat, Latgalē, visai strauji ir sākuši izjust degvielas cenu kāpumu. Drīzumā sāksies aktīvā pavasara darbu sezona. Uzņēmēji spiesti celt cenas, jo citas izvēles vienkārši nav. Pašvaldības meklē līdzekļus skolēnu pārvadājumiem un sabiedriskajam transportam, jo iepriekš sabalansētie budžeti vairs nesaliekas.
Atgriežamies pie “valdības operatīvā darba” rezultātiem. Degvielas cena pieaugusi par 60 centiem, kamēr solītais samazinājums – tikai 8 centi un tikai dīzeļdegvielai. Toties Siliņas kundze “katru dienu fotografē degvielas cenas, braucot ar sabiedrisko transportu uz Ukrainu”.
Tā vairs nav politika, tā ir atklāta ņirgāšanās par uzņēmējiem, zemniekiem un Latvijas iedzīvotājiem.
Kamēr mūsu lēmēji aktīvi un “operatīvi” diskutē un fotografē cenas, kaimiņvalstīs ievieš cenu griestus, samazina nodokļus, piešķir tiešu atbalstu cilvēkiem un uzņēmumiem, kontrolē tirgu un soda pārkāpējus. Tur ir redzama atbildīga politika, kas strādā cilvēku labā.
Kādu risinājumu valdošā koalīcija piedāvā parastajam iedzīvotājam?
Iesaka izmantot sabiedrisko transportu.
Tiešām? Ko lai dara cilvēki Latgalē, pierobežā, kur sabiedriskais transports bieži vien ir vairāk teorija nekā realitāte? Kā viņiem nokļūt uz darbu, pie ārsta, uz skolu?
Nu, jā, var jau atsaukties uz “Jaunās Vienotības” līderu “spārnotajiem” padomiem – “brauciet kopā ar kaimiņu”. Un vispār – “tūlīt būs vasara, pēc tam ienāksies ogas un sēnes”. Tātad stratēģija ir pavisam vienkārša: izturēt un cerēt uz meža dāsnumu. Varbūt nākamais solis tiešām būs ieteikums pāriet uz pašpatēriņa ekonomiku?